Cik bieži mēs slēpjamies aiz
kameras? Cik bieži bildēs ir visi - mūsu bērni, labākie draugi, tikai ne mēs
pašas? Jo šodien ir slikto matu diena, uzmetusies vislielākā pumpa uz deguna,
nav mugurā vissmukākā kleita, vēl nav nomesti visi liekie kg un vispār ko par
mani padomās? Pie velna, vai nav vienalga?
Kādu laiku lasu Ešlijas blogu kas
ir ļoti patiess, iedvesmojošs un vakardienas ziņa man lika sapurināties. Nav jau gluži tā,
ka manis vispār nav bildēs. Šovasar jau esmu centusies laboties, bet tomēr,
tomēr šo bilžu kopā ar meitenēm izbaudot mirkļus un vienkārši dzīvojot MŪSU
dzīvi varētu būt daudz, daudz vairāk.
Tāpēc vakar paņēmu kameru un
sabildēju sevi ar meitenēm. Sevi, tādu kāda esmu ikdienā, mājās. Patiesa,
neuzskaistināta.
Esmu pumpaina? Pie velna jā, jau 20 gadus. Esmu neuzkrāsota? Nu un. Bet patiesībā man patīk šīs bildes, jo esmu tajās patiesa, tāda kādu mani ikdienā redz vistuvākie un vismīļākie. Es mierīgi varētu šo to uzlabot fotošopā, bet negribu.
Un domāju, ka arī bildēs var redzēt - mums bija jautri. Un tas jau pats galvenais, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru